No sirds par hokeju
13. maija rītā, kad bijām sasnieguši Ostravu, pirmie soļi veda mūs uz arēnas apkārtni. Gribējām izzināt vietu, iepazīt tuvāko infrastruktūru – kur varēsim atvilkt elpu pēc spēlēm, iedzert alu, ieturēt maltīti un novietot auto. Vēlāk devāmies uz mūsu namiņu, kur mūs sirsnīgi uzņēma mājas saimnieki – ar patiesu viesmīlību un gādību, kas uzreiz radīja sajūtu: šeit mēs esam gaidīti.
Tomēr ne viss noritēja gludi. Dienu iepriekš, dažādu pārpratumu dēļ, kas radās starp citiem Latvijas līdzjutējiem un izmitinātājiem, mēs gandrīz palikām bez savas naktsmītnes. Stresaini? Ļoti. Līdz pēdējam brīdim. Bet viss noslēdzās veiksmīgi – un, patiesību sakot, vēl labāk, nekā bijām cerējuši.
Pirmo dienu vēlējāmies veltīt mierīgai atpūtai. Pēc garā ceļa nogurums bija sakrājies, un jau nākamajā dienā mūs gaidīja pirmais mačs – Latvija pret Kazahstānu.
14.maija rīts iesākās ar sportisku noskaņu. Sākumā devāmies uz autobūves muzeju, bet vēlāk jau ar sarkanbaltsarkaniem krekliem mugurā, karogiem plecos un ķiverēm galvā devāmies uz arēnu. Mūsu pirmais čempionāta vakars klātienē. Rezultāts – 2:0 Latvija! Pārliecinošs sākums, izcila atmosfēra, lepnums un sajūsma – tieši tā, kā bijām cerējuši.
Par apskates vietām un ikdienas izmaksām šoreiz sīkāk neizplūdīsim – ja ir interese, droši rakstiet, ar prieku dalīsimies. Šajā ierakstā – tikai emocijas un hokejs.
Otrā spēle – pret Vāciju. Uz papīra – līdzvērtīgs pretinieks, bet laukumā aina bija cita. Sākumā vēl šķita, ka spēle ieies ritmā, bet ar katru periodu vācieši kļuva pārāki, līdz rezultāts vēstīja – 1:8. Smags zaudējums, bet galvas nenolaidām. Priekšā vēl trīs cīņas – viss vēl iespējams.
Pēc pāris dienu pauzes mūs gaidīja spēle pret Zviedriju – izlasi, kurā netrūka NHL zvaigžņu. Sākums neveiksmīgs – 0:2. Bet tad mūsu puiši uzspīdēja – ātri 2:2! Spēle sāka elpot no jauna. Taču zviedri, kā jau pieredzējusi komanda, otrā perioda laikā 30 sekunžu laikā ielika trīs ripas pēc kārtas. Galu galā – 2:7. Sāpīgi. Bet mēs turējāmies.
“Jūs, latvieši, esat traki – zaudējat un joprojām svinat. Tieši tāpēc jūs esat labākie fani pasaulē!”
Tad pienāca tas vakars, ko atcerēsimies visu mūžu – mačs pret Slovākiju. Viņiem tas bija gandrīz kā mājas čempionāts, viņu fanu netrūka ne ielās, ne tribīnēs. Taču, lai arī skaitliski mēs bijām mazāk, skaļuma ziņā – latviešus Ostravā nepārspēja neviens.
Un varbūt tieši tas bija izšķiroši. Jo šī spēle kļuva par vienu no skaistākajām, kādu jebkad esam redzējuši klātienē. Emocijas uz ledus, līdzjutēju spēks tribīnēs un mūsu komandas raksturs rezultējās ar satriecošu uzvaru. Tas bija mirklis, kad viss sastājās pareizajās vietās. Mēs gājām pateikt paldies – klātienē, acīs skatoties, jo šī spēle bija ar sirdi.
Pienāca pēdējā spēle grupā – pret ASV. Tā bija savāda sajūta – no vienas puses vēl cerība uz ceturtdaļfinālu, no otras – apziņa, ka šī ir mūsu pēdējā spēle čempionātā klātienē. Un šķita – vēl negribas doties prom. Vēl gribas būt daļai no tā visa.
Spēle bija cīņa. Bet, diemžēl, zaudējums 3:5. Un čempionāts mums bija noslēdzies. Taču sirdī – ne mirkli skumju vai vilšanās. Tikai lepnums un pateicība. Un šīs sajūtas mēs aiznesām sev līdzi – uz fanu sektoru pēc spēles, kur desmitiem latviešu kā viens teica paldies izlasei. Klusi, patiesi, no sirds.
Un tad... klusums. Atpakaļceļā pie automašīnas viss šķita tik tukšs. Devītā diena, un šķita – mēs esam izdzīvojuši vairāk nekā mēnesi. Emociju kalni, kritumi un atkal uzplaukumi. Bija grūti runāt. Bet runāja mūsu sirdis. Mēs viens otram uzlikām rokas uz pleciem, paskatījāmies pēdējo reizi uz arēnu un sapratām – šis ir tikai sākums.
Ar asarām acīs atvadījāmies no Ostravas.
Un ar smaidu sejā jau skaļi teicām:
“Stokholma… saturies. Mēs brauksim!”