15. maija rīts. Latvijā līst pavasara lietus, ārā varbūt vien +10 grādi. Bet mums tas netraucē – sirdis sitas straujāk, jo tieši šodien sākas mūsu ceļš uz čempionātu!

Sakravātām mantām, no Rīgas dodamies uz Siguldu, kur mūs gaida pirmais pieturpunkts – īres busiņš. Ap pusdienlaiku sākam ceļu uz Tallinu, un jo tālāk braucam, jo vairāk uzlabojas laikapstākļi. Tallinā ierodamies agri pēcpusdienā – silts, saulains, un sajūta, ka esam jau pusceļā.

Ierindojamies auto rindā, lai uzbrauktu uz prāmja, un tieši plkst. 18.00 atvadāmies no Tallinas. Priekšā Baltijas jūra un ceļš uz Stokholmu. Agrā 16. maija rītā jau ierodamies Zviedrijas galvaspilsētā – vietā, kas gandrīz trīs nedēļas būs lielo hokeja svētku mājvieta.

Pēc īsas pastaigas pa Stokholmu dodamies uz mūsu apartamentiem – tie atrodas aptuveni 30 minūšu brauciena attālumā no centra, pietiekami tuvu, lai katru dienu justu pilsētas elpu, bet arī mierīgi atvilktu elpu pēc spēlēm pie dabas.

17. maijs – mūsu pirmā spēle! Ārā atkal lietus, bet noskaņojums – kaujiniecisks. Un tāds tas ir ne tikai mums, bet arī simtiem citu Latvijas fanu. Pirmie soļi arēnā un – mute pavērta. Salīdzinot ar Ostravu, šis ir pavisam cits līmenis.

Biļetes bijām iegādājušies fanu sektorā, tāpēc visu maču stāvējām kājās. Cīņa bija sīva, bet beidzās ar sāpīgu zaudējumu 1:2. Galvas gan nenolaidām – čempionāts vēl tikai sākas!

Nākamajā dienā mūs gaidīja svarīga spēle pret Slovākiju. No pirmajām sekundēm mūsu komanda uzspieda savu spēli – viss padevās. Slovākiem šoreiz nebija nekādu variantu – uzvara 5:1! Lai gan tā bija cīņa par ceturtdaļfinālu, zinājām – izšķirošais pārbaudījums būs pēdējā grupas spēle pret Austriju. Viņus jau bijām iepazinuši 2024. gada čempionātā, zinājām – viegli nebūs. Bet ticība mūsu puišiem nemazinājās līdz pat pēdējai sekundei.

“Jūs, latvieši, esat traki – zaudējat un joprojām svinat. Tieši tāpēc jūs esat labākie fani pasaulē!”

20. maijs – spēle par visu. Latvija pret Austriju. Spriedze gaisā jūtama jau pirms svilpes. Pirmais periods – līdzvērtīga spēle, bet austrieši gūst vārtus. Otrā perioda sākumā viņi īsā laikā panāk 3:0, un kļūst smagi. Eduards Tralmaks dod cerību – 1:3, un trešajā periodā šķiet, ka atspēlēties ir iespējams. Tomēr austrieši izmanto katru izdevību – galarezultāts 1:6.

Rūgtuma sajūta ir liela. Pametam arēnu, bet atrodām sevī spēku paspiest roku austriešu faniem – viņi bija to pelnījuši. Ceļā uz fanu zonu uzduramies bāram, kur skan latviešu mūzika. Ieejam “uz vienu aliņu”, bet drīz vien tas pārvēršas par īstu ballīti. Faniem pievienojas arī zviedri un somi, un viens no viņiem pasaka vārdus, kas paliks atmiņā:

Pēdējā čempionāta dienā dodamies uz viesnīcu, kur dzīvo mūsu izlase. Pateicamies spēlētājiem par cīņu, pārmijam dažus vārdus, nofotografējamies. Mēs jūtam sāpes, bet varam tikai iedomāties, cik smagi ir viņiem.

Spēle bija cīņa. Bet, diemžēl, zaudējums 3:5. Un čempionāts mums bija noslēdzies. Taču sirdī – ne mirkli skumju vai vilšanās. Tikai lepnums un pateicība. Un šīs sajūtas mēs aiznesām sev līdzi – uz fanu sektoru pēc spēles, kur desmitiem latviešu kā viens teica paldies izlasei. Klusi, patiesi, no sirds.

Un tad... klusums. Atpakaļceļā pie automašīnas viss šķita tik tukšs. Devītā diena, un šķita – mēs esam izdzīvojuši vairāk nekā mēnesi. Emociju kalni, kritumi un atkal uzplaukumi. Bija grūti runāt. Bet runāja mūsu sirdis. Mēs viens otram uzlikām rokas uz pleciem, paskatījāmies pēdējo reizi uz arēnu un sapratām – šis ir tikai sākums.

Ar asarām acīs atvadījāmies no Stokholmas.

Un ar smaidu sejā jau skaļi teicām:
“Cīrihe… saturies. Mēs brauksim!”